Ieklausies sevī!

Vienā seminārā man aiz muguras sēdēja jauna fizioterapeite un viņa man teica: laikam ir viena patiesība, bet daudz ceļu kā lai pie tās nokļūt! Man liekas, ka viņa tiešām precīzi noformulēja šo situāciju.

Mums Latvijā – un it sevišķi pēdējā laikā fizioterapeitiem – ir daudz iespēju uzzināt jaunas tendences un metodes kā strādāt ar bērniem vai pat kā labāk nestrādāt. Domāju, ka līdzīgā situācijā ir daudzi mediķi un arī pedagogi. Sapratu, ka mums visiem pašiem jāizdara izvēle, pēc kuras metodes mēs strādāsim, bet galvenais – mums visiem, arī vecākiem nevajadzētu aizmirst kā labā mēs to darām – mūsu bērnu labā.

Bet vai nav bieži tā, ka mēs vēlamies vairāk nekā bērns pats? Vai nav tā, ka mēs cenšamies piepildīt savus sapņus? Vai nav tā, ka mums visiem sēž iekšā tas mazais velniņš, kas tomēr saka, ka mūsu bērnam jādara vislabāk, visātrāk, visskaistāk? Domāju, ka gandrīz visiem vecākiem, kas domā par savu bērnu attīstību – un te es nedomāju tikai fizisko attīstību – ir vēlme, ka viņa bērns būtu vesels un „atbilst normai”. Bet kas ir šī norma? Kas to ir nolicis? Kas to var pierādīt? Vai tad nav tā, ka tieši tie cilvēki, kas ir nedaudz savādāki, izceļas ar savām gleznām, mūziku, idejām un metodēm? Kāpēc mēs kā terapeiti, ārsti, pedagogi un vecāki, varam uzdrošināties pateikt, ka tā nav norma un ka bērnam jāattīstās savādāk – tā, kā mēs to uzskatām par pareizu? Vai nav tā, ka mēs vērtējam pēc tā, kā mums ir ērtāk? Vai nav tā, ka, ja mēs prasām vecākiem vai skolotājiem vai arī fizioterapeitam - kas ir labs bērns?, tad par atbildi mēs saņemam, ka labs bērns ir tas, kas nav pārāk uzkrītošs, kas ir mierīgs, kas neizceļas – un pārsvarā te ir domāts sliktā veidā izcelties – no kopējā fona. Labs bērns vecākiem ir tas, kas neraud, ir mierīgs, daudz smaida un attīstās normas robežās. Slikts bērns ir tas, kas raud, ir krenķīgs un slikti attīstās. Vai nav viegla definīcija? Vai nav drīzāk tā, ka mēs pārāk maz ieskatāmies savos bērnos un mēģinām saprast, ko viņi vēlās un domā, jo mums tam nav laika vai vienkārši nav ērti.

Šodienas laikos dzemdēt bērnu ir liels izaicinājums. Tam ir vajadzīga daudz pacietība, laika un, protams, arī naudas. Daudz laika – man liekas, ka tā ir viena no galvenajām problēmām. Mēs sievietes esam pietiekami emancipētas un zinām, ko vēlamies. Mēs arī gribam būt neatkarīgas un sasniegt dzīvē daudz. Es sevi no tā arī neizslēdzu, bet vai tas kādreiz nenotiek arī uz mūsu bērna rēķina? Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk saprotu cik mums ir maz laika un ka neprotam to sadalīt tā, ka visiem ir labi. Mūsu sabiedrība nemaz tā nav uzbūvēta, veidota, ka mēs varētu pilnībā baudīt savu grūtniecību, jo mums taču visu jāsagatavo bērnu ienākšanai šinī pasaulē, kas pārsvarā ir saistīts ar remontiem un mantu iegādāšanu. Kuriem vecākiem negribas, ka viņu bērnam ir vislabākā un visskaistākā gultiņa utt. Bet kurai topošai mātei negribas dzemdēt labi un pēc iespējas ar mazākām sāpēm? Bet kurš viņai dos to iespēju, to laiku informēties par visu un sagatavoties jau no paša sākuma, iestājoties grūtniecībai, dzemdībām? Kā lai visu pareizi izvērtē un kas ir pareizais ceļš tieši man? Šī informācijas pārplūde ir tik daudz un kas der vienam vēl neder visiem.

Bet kā lai izdara pareizo izvēli? Bērniņš piedzimst – problēma turpinās – jo atkal viens saka tā, otrs vēl kaut kā un mums kā vecākiem jāizdara pareizo izvēli. Bet kas ir pareizā izvēle? Cik ilgi varu gaidīt, kamēr mans bērns staigās? Cik ilgi drīkstu barot ar krūti? Kādā bērnudārzā man viņu pieteikt? Kādā skolā viņam/viņai iet? Jautājumi, jautājumi, jautājumi, uz kuriem vecākiem katru dienu ir jāatbild sev, savam bērnam un daudziem, daudziem „speciālistiem”. Bet kas var dot pareizo atbildi?

Klausoties daudzos referātos un ieteikumos arvien vairāk sapratu, ka vecāki ļoti labi zina šīs atbildes, bet viņi baidās šo soli spert. Tā ir mūsu intuīcija. Tāda lieta, kurā mēs reti ieklausāmies, jo zinātniski to nevar pierādīt. Mēs to nevaram paskaidrot un ir tik daudzi „bet”. Protams, mūsu intuīcija bieži nesakrīt ar apkārtējo domām un uzskatiem, bet ja tas ir mans ķermenis, mans bērns, mana dzīve, kāpēc tai būtu jāsakrīt ar visu cilvēku uzskatiem? Vai viņiem mana dzīve ir jādzīvo? Vai nav tā, ka mēs bieži mokāmies ar sliktu sajūtu un īsti nezinām kāpēc? Vai nav tā, ka bieži dzīvojam citu cilvēku dzīvi un kaut kad saprotam, ka īsti ērti ar to nedzīvojam? Ir runa par mūsu bērnu veselību un tālāko dzīvi un mums kā vecākiem ir uzlikta ļoti liela atbildība. Mums tas ir jāsaprot un jāizvērtē.

Vērojot bērnus, kas pie manis nāk uz praksi, ir tik fantastiski novērot, ko viņš visu var un grib pateikt. Man bieži ir tā situācija, ka vecāki paši nemaz nav pamanījuši visus šos sīkumus, jo viņi ir nodarbināti ar tonusiem, svaru un ēšanas jautājumiem. Protams, arī tas ir ļoti svarīgi, bet varu jums ieteikt jau grūtniecības laikā, vairāk paņemt sev laiku, lai ieklausītos savā bērnā. Viņiem ir tik daudz ko teikt. Viņš jums tik daudz var parādīt un bieži, ja pamanām, dod mums atbildi uz daudziem jautājumiem. Bieži pie manis nonāk vecāki, un it sevišķi mammas, kas ir pavisam nedrošas palikušas par savu bērnu un tur viņus – fiziski – cieši pie sevis, lai viņu aizsargātu no visa, kas vēl tagad nāks – ieteikumiem, pamācībām, problēmām. Es nesaku, ka mums kā speciālistiem jāstāv malā un jāsaka – jā, jā viss ir pareizi, tikai turpiniet tā – bet mēs varam kopīgi atrast risinājumu. Vecāki ļoti bieži zina un jūt, ka kaut kas nav kārtībā un aprunājoties ar viņiem, es konstatēju, ka viņi īstenībā paši jau zina atbildi uz savu jautājumu. Mēs varam palīdzēt apstiprinot viņu domas un idejas vai kopīgi meklējot viņiem piemērotu ceļu, kas viņu ģimenei un dzīves apstākļiem der. Mums kā vecākiem ir tiesības un jāņem tās arī vērā. Mums ir tiesības un atbildība par mums pieņemto lēmumu par mūsu bērnu – un ne tikai no dzimšanas brīža. Mums ir jākonsultējas pie speciālistiem, pēc iespējas vairāk nekā viena, un tad jāizšķir, kas mums ir vispieņemamāk. Mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem pret neprofesionālo palīdzību, kuru bieži varam saņemt internetā. Esiet kritiskāki.

Ko es gribēju ar visu šo teikt – dodiet sev un savam bērnam laiku. Kopīgo laiku. Baudiet, priecājaties ar viņu kopā, jau no ieņemšanas brīža.. Nolaižaties līdz viņiem – viņu acu un siržu līmenī– un cenšaties ieraudzīt pasauli ar viņu acīm un sirdi. Un bieži prasiet sev – kāpēc jūs to tagad darāt? Kam tas ir vajadzīgi? Jums vai bērnam? Ko tas dod man vai viņam? Baudiet vairāk dzīvi ar bērnu, jo laiks, kas mums ir dots ar viņu ir tik īss..........