Šis un līdzīgie jautājumi (cik mēnešos jāstaigā? Kāpēc mans bērns vēl neveļas? Kāpēc manējais nerāpo, bet lien? utt) tiek ļoti bieži aprunāti mammu vidū un bērni tieši, netieši, bet tiek salīdzināti. Tie ir jautājumi, kas skar bērna motoro attīstību un Bobata metodes pielietošanu.

Pēdējā laikā biju uz vairākiem semināriem, kuros stāstīja par priekšlaikus dzimušiem bērniem, par bērnu attīstību un metodēm, kā var veicināt, stimulēt un galvenais iedarboties uz bērna tālāko fizisko un garīgo dzīvi. Gribētos ar jums dalīties savās pārdomās gan kā mamma, gan kā fizioterapeite.

Iepazīsimies! Esmu Klaudija Hēla. Jau ilgus gadus strādāju par  zīdaiņu fizioterapeiti pēc tā sauktās Bobata metodes un par zīdīšanas konsultanti.

Es dzimu un augu Vācijā. 90-to gadu sākumā pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Vācijā studēju psiholoģiju Ķelnes universitātē. Bet fizioterapeita izglītību ieguvu jau Rīgā, toreiz vēl Medicīnas Akadēmijā, kur ieguvu maģistra grādu. Uzreiz pēc studijām sāku strādāt Bērnu slimnīcā Vienības gatvē, galvenokārt darbojoties ar priekšlaikus dzimušiem bērniem un viņu vecākiem.

Ieejot un lasot dažādos forumus mums visiem tik ļoti pazīstamos portālos par bērniem, arī grūtniecību un dzemdībām, pirmais, kas mani pārņem, ir dusmas, tad nesaprašana un pēc tam ļoti lielas skumjas. Es pilnīgi saprotu, ka vecāki viens otram vēlas palīdzēt ar savu pieredzi un labiem padomiem, bet šeit taču ir runa par mūsu un mūsu bērnu veselību. Kaut kas ļoti dārgs un īpašs, ar kuru tiešām nevajadzētu rotaļāties. Mēs esam tik dažādi un īpaši, ka nekad nevar būt tā, ka tas, kas der tev, der arī man.

Manā dzīvē šī gada laikā noticis daudz jauna. Jauna darba vieta un iespēja pašai veidot programmu topošajiem un jaunajiem vecākiem, kādu es to redzu un esmu sen izsapņojusi. Pavasarī apmeklēju ļoti vērtīgus kursus Vācijā par priekšlaikus dzimušo bērnu aprūpi, un arī kursus Latvijā par zīdaiņu fizioterapiju, kur patiešām uzzināju daudz  jauna un vērtīga. To visu jau šobrīd izmantoju savā ikdienas darbā.